27.jūnijs – 2.septembris: Nomainīt vidi

Neturi viņu ciet.
Laiks skrien vājprātā ātri. Tikko vēl biju Spānijas ziemeļos, ar temperamentīgām personībām, pilnīgi citu dzīves ritmu un dienas notikumu izkārtojumu (sākot ar darba laika stundām un beidzot ar ballīšu sākumu un beigām), tagad esmu jau divus mēnešus Vācijā, kurā lietas notiek pavisam citā kārtībā. Nu tā, kā mājās jūtos atkal. Darba diena, kā pie Eiropas cilvēkiem. Sēdi un strādā savas stundas. Nevis nosaki savu darbu ritmu. Priecājies par nedēļas nogali. Nevis par katru dienu. Ja, vēlies uzaicināt draugu pievienoties vakariņām, jāsaskaņo plānotāji un jāpiesaka laiks. Nevis vienkārši uzaicini un nāc kaut tūlīt, laipni gaidīti. Jā. daudz atšķirību. Bet par tām tik runāt un runāt.

No Spānijas un Vāciju.
Esmu Vācijā. Pilsēta: Mannheim. Jauka vieta, lai atgrieztos varbūt jau citu mērķu vārdā. Ar stabilu darbu vai maģistra studiju plānu. Bet, varbūt ir vērts apskatīt citas Vācijas un Eiropas daļas? Protams.
Dzīvoju lieliskā studentu `mājā`, kā viņi te to sauc. Nu par kojām noteikti nenosauksi. Jaunas istabas, iekārtojums, kā jau pie vāciešiem – perfekts. Piestrādāts pie katras detaļas, kas atrodas istabā. Vislielākā laime man šeit dzīvojot: milzīgs TV guļamistabā un vanna mājīgā vannas istabā. Prieks.
Dzīvokļa biedrs ir Kazahstānā dzimis vācietis. Neko. Šķita normāls puika, tagad pārāk daudz nerunājam. Jo viņam iestājies kaut kāds jokains periods dzīvē. Ieslēdzies sevī un tā. Neko. Es atkal jūtos gandrīz viena.

Arī šeit ir manāmas atšķirības. Kebabēstūzis pa kreisi un Viesnīca pa labi. 

Prakse: Start Up uzņēmums `Tommoko` (zinātnes crowdfunding platforma)
Viss super labi. Iespēja iemācīties regulēt pašai sevi un tas, cik daudz jauna iemācīšos atkarīgs tikai no manis. Uzņēmums vēl ir `start-up` stadijā un šķiet, ka tādā arī paliks vēl ilgi. Jo vadība ir vairāk sapņotāja un runātāja, kā darītāja. Bet es esmu šeit, lai darītu. Tāpēc dažkārt sanāk tā, ka esmu tā, kura sadod skarbus vārdus par realitāti, tad iekustas kaut kas. Progress ir vājš firmai, jo visi (5 cilvēki), kas šeit darbojas ir brīvprātīgie (nu tādi, kā es). Tad nu skaidrs. Katrs dara to, kas viņam nāk par labu – iemācīties, apgūt, izzināt. Iesākumā rāvos uz visām pusēm, lai izdomātu, ko un kā mums vajadzētu darīt, protams, sapņi. Līdz ko kāds manis izdomātais PR pasākums prasa daudz laika un enerģijas, tā nāk pretī man citi varianti, kas ir … nu, kā lai pasaka – tādi kā visiem. Pa vienkāršo un klasisko. Tad nu man ar nolaižas rokas radošumam un ideju šāviņam, palieku pie tā, ka arī es darīšu to, kas nāk man par labu. Esmu apguvusi PhotoShop un Adobe Illustrator pamatus. Iemācījusies daudz sīku nianšu ikdienas darbā, kuras grūti uzskaitīt. Izzinājusi `crowdfunding` pasauli. Kā arī sarunu gaitā daudz jaunu lietu par biznesu, IT un vēlreiz IT lietām, kā arī vācu mentalitāti. Tagad saprotu, ko lekcijās domāja ar to, ka visas PR lietas jāpielāgo valsts mentalitātei. Vāciešiem atšķiras skats uz lietām. Viņi grib vēstuli saņemt šādā veidā un grib tikt uzrunāti tādā veidā. Adresi vienam dokumentam viņi grib, lai raksta vienā vietā un uz cita otrā vietā. Plakātu viņi grib redzēt šādi, nevis tādi. Interesanti.

Kolēģi un ofiss. Foto trijatā (no kreisās): Sergii no Ukrainas (IT praktikants, students turpmākos 3 gadus šeit), Baiba, Andrew (uzņēmuma galva, ASV-vācietis).

Cilvēki: draugi, paziņas, kolēģi, ciemiņi, svešinieki, kaimiņi, garāmgājēji.
Kolēģi ir forši, bet `draugi` (nezinu, kā lai nosauc. Nav jau īsti draugi tik īsā laikā. Bet par paziņām arī nenosauksi.) arī šeit iepazīti. Meitenes no manas studentu mājas. Jūlija beigās pievienojos viņām uz baleta izrādi. Bija super. Romeo un Džuljeta modernā baleta formā. Super, man patika. No tā vakara iknedēļu tiekamies `kultūras vakaros`. Katru reizi, kāda gatavo tradicionālas sava reģiona vakariņas. Kam seko šampanieša glāze un nereti izgājiens ielās. Ballītes šeit notiek pavisam citādi, kā esmu radusi Spānijā, bet normāli, kā esam raduši Latvijā. Meitenēm šeit patīk novērot vienu otru un paklačoties. Puišiem patīk `zīmēties` ar savu finansiālo stāvokli. Nu tā viņiem te normāli. Bet tie vācieši, kuriem laba sirds un prāts ir tīkami man.

Kāds no vakariem. (no kreisās): Baiba, Lena (starptautiskā biznesa studente no Vācijas ziemeļiem), Phoebe (loģistikas studente) un Katharina (loģistikas studente no Bavārijas).

Ciemiņi. Bija arī pie manis ciemos Spānijas Erasmus laikā iepazīts draugs – nu re, tos gan es sauktu par draugiem. 5 mēneši tomēr kopā pavadīti. Neko, paskatījāmies pilsētu, kā arī superskaisto Heidelbergu. Pabijām arī Vīna festivālā, kas atrodas blakus reģionā, kas slavens ar neizmērāmi lieliem vīna laukiem. Bija feini.

Erasmus studiju atkalredzēšanās: Andrea no Turīnas (Itālija). 

Divas nedēļas: noslēgsies 8 mēnešu prombūtne.
Lai gan septembris jau sācies un lekcijas arī man sākas jau nākošajā nedēļā, esmu vēl šeit. Divas pēdējās nedēļas. Kad palicis tik maz, sajūta par mājām kļūst arvien spēcīgāka un spēcīgāka. Kaut kā ir jau mazliet apnicis būt `ārpusē`. Gribas sajust to māja smaržu. Bet esmu pārliecinātā, ka būs viens brīdis, kad gribēšu atkal `skatīt aizrobežu`. Bet, ir mērķis – pēdējais gads ViA. Tas tik būt kaut kas. Jāpadara atmiņām bagāts studiju laiks. Un jāskatās tālāk, kas notiks. Ko darīt. Kur darīt. Un kā darīt.

Sveiciens visiem, kas vēl tomēr lasa šo blogu.
B.

9.maijs – 27.jūnijs: viss nāk uz aiziet

Pēdējie mēneši Spānijas ziemeļos. Nu tak, forši. Tikai žēl, ka tik ātri pienāk datums, kad no sienas jānoņem slavenā spāņu – latviešu – angļu vārdnīca, no plauktiem jāizvāc vēl no janvāra neaizdegtās sveces un skapī tik daudz jaunu kurpju pāru. Bet par to, kā cilvēks apaug ar mantām nerunāšu, jo skaidrs, ka gribot negribot kaut kā tas mantu daudzums ir lielāks aizbraucot, kā atbraucot. Bija traki ar to kravāšanos, bet nekas. Viss nāk un aiziet.
Bet pirms prombraukšanas vēl daudz notikumu.
Futbola kaislības.
Pēdējās nakts `laprātīgā pelde`.
un vēl viss pārējais no saraksta `list to do in last days`.  ir skumji, bet viss nāk un aiziet. : ) Daudz jaunu draugu, iespaidu, atmiņu un tā.
 

Skola.
Nu tā. Ja es nebūtu tik elastīgs prāts, tad domāju, ka varētu sakliegt uz to sistēmu, kādā te notiek viss. Lēnām, bez lieka stresa. Bet man gribas konkrētību. Nu trīs vārdos par skolu: viss labi, kas labi beidzas. Vēl gaidu pēdējo atzīmi, bet visas pārējās `nokārtots`. Nerunāšu par atzīmju sistēmu, jo tā šeit atšķiras. Man svarīgi, ka tik nokārtots. Vai esmu iemācījusies daudz jaunu gudrību? To redzēsim nākotnē. Kad nāksies pielietot audiovizuālas prasmes.

Draugi.
Bija pie manis ciemos Valmieras delegācija. Tā no sirds nebiju ilgi smējusies. Ar savējiem. Trakas lietas ar viņiem. Bet tik ļoti gribējās satikt, parunāt, atpūsties. Jauki. Darījām visu iespējamo: kāpām uz kioska pēc mandarīniem, gulējām pludmales saulē, pamodāmies arī vienu reizi pludmalē, bijām uz Lenny Kravitz, ķēra viļnus ar sērfa dēli arī. Un vēl. Vēl.

Līgo Jāņi 2012.
Pirmie Jāņi pavisam citādāki. Ne sliktāki, ne labāki. Citādāki. Tie cilvēki Spānijā ir tiešām traki. Ar uzsvaru. Nu tā, dienas pirmajā pusē jau cilvēki ieņēma un iezīmēja vietas pludmalē, ar lielajām atkritumu urnām veda kurināmo materiālu (dega it viss, skapīši, gultas rāmji, durvis un pat studiju materiāli). Nakts, pēc kuras dubultā duša un drēbes divreiz veļasmašīnā. Masīvi, bet forši. Jauni iespaidi, kā saka.

Tagad (08.07.12.) esmu Vācijā. Uz trīs mēnešiem. Prakse. Pēc pirmās nedēļas jau jūtu, ka smadzenes atkal sāk kustēties. Mazs kultūras šoks pēc krāsainās Spānijas, bet par to nākošajā ierakstā. Drīz. Iedvesma jāgaida.

Viss ir forši un labi. Mazliet gribas mājās. Bet jāpaciešas vēl mazliet. Sveiciens visiem.

13.marts – 9.maijs: nav slikti tā man šķiet

`Tā man iet, nav slikti tā man šķiet` /Labvēlīgais Tips: http://www.youtube.com/watch?v=AWv18Bdl4Po /
šo noteikti var paklausīties, kamēr lasi manu pēkšņo ierakstu (beidzot, jā)

I nemaz neatceros, kas noticis šajā mēnesī. Daudz. ļoti daudz.
Tāpēc apbirdināšu šo ierakstu ar foto attēliem, bet trīs vārdos varu teikt, ka ir FORŠI. Esmu dzīva, vesela, laimīga.
Ir sajūta, ka viss iet uz beigām, varbūt tāpēc, ka skolā lekciju plānā parādās ieraksti: konsultācijas par neskaidrībām, eksāmena treniņš un eksāmens.

Bija man viens eksāmens: Spāņu valodā. Lai gan gribēju mainīt to uz itāļu valodu (jo to tagad saprotu tikpat daudz cik spāņu). Rezultāti vēl nav zināmi. Negribētos jau domāt, ka būs slikti. Gaidām.

Pārējie kursi skolā. Nu tā, pa spānisko. Mierīgi, lēnām… esmu vairāk satraukta, kā tie pasniedzēji par savu gatavību un sapratni par lekciju vielu un eksāmenā gaidāmo. Bet, ko lai saka – gaidām.

Bijām ceļojumā. Es un mani itāļi. 7 dienas, 9 itāļi un 1 latviete. Jā, es izdzīvoju. Pabijām Spānijas ziemeļu krastā. Skaistums.

Tad Lieldienās ievēroju itāļu tradīcijas: pusdienas veselas dienas garumā. Ak mans Dievs, sajutos kā pēc dubultajiem Ziemassvētkiem. Neskaitāmas kārtas pusdienām, neskaitāmi veidi ar ēdienu. es gribētu, lai latvju bērni ar tā gatavotu. un viņi to dara ar lielu prieku! Roltons.

Laika apstāklis: vājprāts. trīs nedēļas (es nepārspīlēju) līst lietus. un ne jau tā mazliet, bet smuki. ar lielām, sulīgām ūdens pilēm. esmu aristokrāta bālumā un mazliet nomākta lietus dēļ. BET. šai nedēļai solās būt saule un nogalē pat +30 grādi. te viņiem ir jāmāk ātri reaģēt: vienu dienu lietus mētelī un gumpeļos, nākošajā peldkostīmā gozēties pa pludmali. To esmu sapratusi, ka te tas tā normāli.

Bija man Māra ciemos. Te jau neko daudz neteikšu. tikai to, ka mīlu.

un būs man maija beigās vēl pāris draudziņi, kurus bišk pamocīšu.

Laiks bildēm, ko`?

Vājprātā skaists krasts. Ceļojuma dāmas. un viss, kas notiek, notiek saistībā ar reliģiju. Spānija ticīga.

Te mēs gandrīz visi. Izdomāju, ka vecumdienās būs jestri lūkoties atmiņu foto.

Divas mašīnas. Trakulības skaļas mūzikas pavadījumā. nu tā, no sirds izpriecājāmies. un nepazudām.

San Sebastian. Pilsēta, kas mani ļoti uzrunāja. Tūristu pilsēta, kura ir ievērojami dārgāka, atrodas tuvu Francijai, tādēļ ne retums varēja dzirdēt fanču mēli uz ielām.

Te gan mēs visi, visi. draudziņi.

nokārtos eksāmenus un mēģinās apskatīt vēl kādu nostūri šai zemē.

Pārceļamies atpakaļ uz `mājām`. La Corunā martā bija šitāds. Tagad, līst lietus.

Bija mans zaķēns.

Kotletītes viņai garšo, bet astoņkājis kaut kā nē. Redzēs, ko saka maija delegācija.

Nu tā kaut kā.
Man jau patīk.
Es gaidu maija beigas, eksāmenu beigas, jūniju atelpu (no atelpas).
un jā, 25.jūnijā esmu Vācijā. uz trīs mēnešiem.
bučas.

3.marts – 13.marts: La gente muy loco

Tā, laiks svaigumiem.

Bij mums te neliela bīstamības pakāpe izsludināta. Zilais ūdens bija ļoti satrakojies viendien. Izkāpjot no skolas autobusa pieturā, kas atrodas pilsētas iekšienē, nevis pludmales krastā – varēja elpot jūras gaisu. Jo viļņi bija milzīgi, ūdens mutuļoja, kā sniega lavīna (jā, tā arī izskatījās: balti virpuļi līdz pat 6m augstumā). Vietējie teicās, ka sen tādi nav redzēti. Ūdens bija apēdis visu plato pludmali un prasījās uzkāpt uz ielas, kur autobomīļi. Ui, elpu aizraujoši nudien.

FaceBook lietotāji šeit: http://www.facebook.com/photo.php?v=3448879791643 var aplūkot, kā tas izskatījās vēl pa dienu, kad pēc pāris stundām sākās nemiers ūdenī.

Bet, ir vēl labas ziņas.

Šodien (13. martā) skolā pirmo reizi sajutos, ka daru kaut ko aizraujošu. Biju Audio praktiskajā nodarbībā un uzdevums bija miksēt, sapludināt dziesmas/ fragmentus. Vāks, 3 sekunžu gara fragmenta klausīšanās pāris desmitu reižu ir diezgan apnicīga, bet tomēr interesanti. Tagad mācēšu salikt divas dziesmas (skaņas ierakstu) kopā vai sagraizīt vienu un sastūķēt kopā.

Un ir vēl labākas ziņas.

Sestdien (10. martā) uzrīkojām Erasmus pikniku pludmalē.  Sākumā plānojāmies, kādi 10 – 15 cilvēki. Viss izvērtās diezgan masīvi: ~57 cilvēki, futbola mači un volejbola spēle, kādas astoņas valodas, ģitāras un dziesmas, trīs trakie peldētāji. FaceBook lietotāji, te var aplūkot video no piknika: http://www.facebook.com/photo.php?v=3581823867359

 Andrea, Emanuela, Francesca un es:  ģimenīte

Latvija, Slovākija, Čehija, Polija, Itālija, Francija … daudz mēs te ir.

Ar visiem labi draugi, tik ar dažiem vairāk, dažiem mazāk.

Un tā nu mēs izskatāmies: compañeros de piso (dzīvokļa biedri)

P.S. viss notiek. Laiks skrien. Sveicieni jums arī` un smaids. Protams. : )

 

 

 

bučas vecākiem` dulli šie ir.
drīz saņemšu vērtīgāko, atbildības un mīlestības pilnāko dāvanu`

15. februāris – 3.marts: iemācīties skatīt ar citu skatu

Hola, ir laiks pastāstīt, kas jauns.!

Atziņa: Esot šeit jāsaka, ka atklājas tik daudz neapzinātā sevī: īpašības, motivācija, domāšana, viedoklis, rīcība … ui. Visur. Kad mācījāmies otrajā kursā par kultūru atšķirībām, tad likās `jā, tak, protams, atšķiramies mēs visi. Tā tas ir. Skaidrs.` bet esot šeit, kad tiešām to jūti katru dienu un nevis vienu atvaļinājuma nedēļu, bet mēnesi, mēnesi un divas nedēļas, tad ir tā jokaini. Bet noteikti aizraujoši, jo tas ir tik sasodīti interesanti.

Pirms divām nedēļām atvadījāmies no puiša (Luigi), kura vietā es tagad dzīvoju. Zināju, ka ļoti ātri pieķeros cilvēkiem, īpaši tiem, ar kuriem saskan komunikācijā, domāšanā un dzīves uztverē. Lūk, tas bija jokaini. It kā tikai mēnesi esam pazīstami, bet šķita, ka esmu šeit kopā ar viņu jau visu semestri, tagad jāsaka atā vēl tā īsti neiepazīstot. Huh, tā ir zīme, ka kaut kad došos ceļojumā uz Itāliju. Palicis vēl nenokārtots uzdevums.

Karnevāls: Ārprāc, te es varētu stāstīt stundām. Bet aprobežošos ar pāris vārdiem un bildēm: traki dzīves svinētāji.!!! Piecu dienu garumā, kostīmi veidoti, manuprāt, gadu. un cilvēki manu vecāku vecumā ir tie aktīvākie karnevāla dalībnieki. prātam neaptverama izdoma tērpos, aksesuāros un enerģijā.

Ekskursija: Bijām mazā izbraucienā uz tuvējo pilsētu Santiago de Compostela. Nu skaista, tikai trīs stundu laikā bijām apskatījuši visu (jā, arī pasaulē slaveno katedrāli, uz kuru cilvēki (trakie) mēro garum garo ceļu svētceļojuma ietvaros). Foršākais visā izbraukumā bija – cilvēki. Iepazīta atkal viena jauna čupiņa Erasmus seju, jauki. Ā, un jā. nākamnedēļ, ja visi apstākļi un meitenes izlems ātri, dosimies trīs dienu ekskursijā uz Salamanca. Esot ļooooti skaista studentu pilsēta gan dienā, gan naktī.

(sveiciens bruņurupucim, Māruciiiii )

Skola: Nu tā, this is it. Trešdien (29.febr.) oficiāli tiku imatrikulēta skolas sistēmā. Visi pieci kursi ir izvēlēti (Audio; Multimedia creation tools; Multimedia creation workshop; Analysis of music and soundtracks; Videogames). Teorijas daļas vairāk vai mazāk jau ir beigušās, sākās praktiskās nodarbības. Ir interesanti, ja saprot, taču manas spāņu valodas zināšanas ir limitētas, bet ne uz ilgu laiku, jo bijušas jau trīs valodu nodarbības, kurās strauji virzāmies uz priekšu.

+18 Celsiji: Vai, ziniet, te ir pavasaris / vasara. Nu manā izpratnē. Pāris stundas dienas vidū droši jaku var atstāt mājās vai nest pie rokas, jo ir gana silti un patīkami (ja nav vējš). Tā nu mēs te pāris reizes lietderīgi nositam laiku guļot pludmalē. Ūdens gan ir velnišķīgi ledains, bet pensionāriem tas itin nemaz netraucē. Viņi te ļoti rūpējas par savu fizisko stāvokli, kā arī dāmas… ak, cienījamas ~70 gadus vecas omes uz ielas izskatās vienkārši lieliski. Protams, grumbas un citas vecuma pazīmes, bet mati safrizēti, lūpas sarkanas, acu ēnas pieskaņotas mētelim.

Sadzīve: Esmu jau pieradusi trakajam ritmam. Vakariņas ap desmitiem / vienpadsmitiem vakarā, ap vieniem / diviem naktī iziet ielās un ballīte var sākties. Te viss ir par kādām divām stundām vēlāk. Mana Carbonaras ģimenīte (es tā saucu šo itāļu komūnu, kurā dzīvoju) izpaužas visos itāļu gādības pamatprincipos. Pat, kad biju nedaudz apslimusi nedēļas garumā, viņi parūpējās, lai esmu paēdusi, un pasta atnāca pie manis, nevis es pie viņas. Sadzīvojam lieliski, nav ne kašķu, ne kaitinošu iezīmju, viss notiek balansā. Bet dažkārt jānožēlo, ka dzīvoju ar viņiem: jo tā arī es neiemācīšos parūpēties par savu punci pati katru dienu, jo te viņi katru dienu gatavo lieliski un man nav iespēju pašiverēties pie katliem un pannām (nav jau tā, ka man ēst gatavošana baigi patiktu, bet gribētu pati iemācīties kaut ko labu uzmeistarot).

Paldies māmiņai par Laimas končām un citiem latvju brīnumiem`

Un

Pavasarīgi sveicieni ikvienam no manis, Spānijas, La Corunas, ziliem jūras viļņiem un astoņkājiem`

P.S. Gaidu maija beigas / jūnija sākumu, kad trakie brauks ciemos, lai paceltu šeit to skaļuma toni bišķ augstāk.

31.janvāris – 15. februāris: mūžu dzīvo, mūžu mācies

Iet kā pa kalniem. Vienu brīdi esmu laimes stars, otru – nedaudz zemē iedzīts miets.

Bet, par visu pēc kārtas īsumā.

Tātad esmu apdzīvojusi visas savas burvīgās un mājīgās istabas sienas. Viena ir veltīta bildēm ar skaistām atmiņām, otra – valodas apguvei. Iet lēnām, vairāk to itāļu mēli sanāk dzirdēt, jo dzīvoju kopā ar tūkstoš itāļiem visā mājā, ne tikai manā dzīvoklī, bet šonedēļ (17.februārī) sāksies valodu kursi, kuros ceru iekustināt.

(Jāsaka, ka šī vēl ir pirmā versija. Tagad tā ir piedzīvojusi uzlabojumus – krietni ievērojamākus.)

Laika apstākļi. Nav jau nemaz tik silts, tikai nesaprotu dažkārt, kā tie cilvēki nesalst un staigā bišk pavasarīgi – vasarīgi. Es jau nedaudz trīcu pie pluss 12, bet naktīs noslīd līdz pluss 6.  Jāgaida saulains un silts laiks, jādodas apskatīt apkārtni.

(Šis ir Plaza Pontevedra – centrālais pilsētas laukums, svarīgākā satikšanās vieta, svarīgāk autobusu pieturu punkts. un ziniet, kas ir pats labākais? tas atrodas 2min attālumā no manas mājas.)

Skola. Nu tā, jau trešo nedēļu eju uz lekcijām, mēģinu saprast daudz maz, kas te notiek. Ir kursi, kuru nosaukumi izklausās ļoti intriģējoši, bet patiesībā nedaudz novecojusi ir mācību viela. Esmu izvēlējusies ļoti praktiskus kursus, tas nozīmē, ka jāapgūst dažas programmas (spāņu valodā gan), piemēram, Adobe Flash player; Cubase. Pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši un pat nedaudz angliski runājoši, tātad – viss būs nokārtojams, tikai jāpieliek papildus pūles, lai tiktu līdzi.

Brīvais laiks. Nu te ir tā, ka ir jautri. Ļoti, ļoti jautri. Saskaņā ir viņu dīvaino dienas ritmu, kad rīts sākas 12:00 un vakariņas ir ēdamas ap 22:00 vai pat 23:00, nav garlaicīgi es teikšu. Nav svarīgi vai tas ir svētdienas vakars vai ceturtdienas vakars viņi ir gatavi iet ielās, iet ciemos šā kā tā.

(Maria Pita laukums un City Council)

Bijām uz vienkārši ideāli regeja koncertu.

Protams, arī nakts dzīve šeit tiek baudīta ar visu sirdi.

(čomiņi: Toni (Slovākija) un Stefano (Itālija))

(Frančeska (Itālija) mana dzīvokļa biedre un viņas draudzene arī Erasmus – Emanuela.)

P.S. jāsaka, gan, ka ir notikusi arī nelaime, kā jau teicu `mūžu dzīvo, mūžu mācies`. Kāds burvīgi nadzīgs cilvēks/cilvēki (nezinu) nozaga manu naudas maku, kā arī pilnīgi jauno telefonu, par kuru sāp sirds visvairāk. Pārliecinājos, ka policijas iecirknis šeit ir tīri patīkams un, ka mani dzīvokļa biedri ir vājprātā jauki un izpalīdzīgi. Paldies, bet, ko lai saka – `shit happens`. Pats nesmukākais ir tas, ka tas notika ļoti maģiski: nebiju pat atstājusi somu bez uzraudzības – tā bija man kaklā, kurai vēl pāri jaka, un tā kā tur bija nenormāla cilvēku burzma (stūķis pārākais) es taustīju somu ik pa brīdim, lai pārliecinātos, ka viss vēl vietā. Un hopplā: NAV. Kāds zināja, kā tās lietas darāmas. Kļūda (meitenes, esmu dzīvs pierādījums: nepērciet somas BEZ rāvējslēdzēja).

Bet ir arī labās ziņas,

Tiku volejbola treniņos (šeit ir dīvaina sistēma studentiem – jāpierakstās sarakstā un tad jāgaida, kad zvanīs, bet lielākajā daļā gadījumu – nepiezvana. Es ar vienas Slovēnijas meitenes palīdzību esmu bez rindas iekļuvusi treniņos. Ļoti patīkami, tikai pilnīgi slepeni. Beidzot var pakustēt un pabumboties. Tā kā telefons ir ar galiem, tad arī ļoti daudz bilžu aizgājušas nebūtībā. Žēl, jo bija daudz skaistu skatu, notikumu un atmiņu. Nekas. Re, kā mūsu mājas (Carbonara) puiši spēlē futbolu. Ā, jā. Es šo sestdien došos uz slaveno Deportivo stadionu, lai vērotu spēli: Deportivo – Barcelona B. Man jau tagad nedaudz bail.

 

Sargiet sevi,

BaibaVē.

26. – 31. janvāris: ar labiem cilvēkiem notiek labas lietas

Nē, nu čau.
Gribējās padalīties pāris lietās.
Gari nepļāpāšu, jo zinu, ka tāpat tekstu blāķi nevienam neinteresē, tātad.

„The event took place after being dragged by the waves astudent”

(http://www.publico.qznewz.info/espana/418986/un-muerto-y-tres-desaparecidos-en-aguas-de-a-coruna )

 Pagājušā nedēļā notika tradēģija šeit, La Corunna.
Ceturtdienas vakarā bija novērojami milzu (līdz pat 5m) viļņi lielajā dīķī. Man bija intuīcija, ka nav lāga labi tie viļņi. Un jā, no rīta satricināja ziņa, ka okeāns paņēmis viena ERASMUS studenta dzīvi, kā arī glābēju. Šādi notikumi vien liek padomāt. Pārdomas bij. Un vēl ir, jo krasts ir norobežots un helikopters lidinās. Jā, būšu uzmanīga, nesatraucās. : )

Bet,
vispār jau.
Nedaudz vairāk par nedēļu ir pagājis (nē es neskaitu laiku, vienkārši atskaites punkts). Esmu apostījusi pilsētu, šauro ieliņu labirintus, kultūru atšķirīgo dzīves veidu (šeit, visa dzīve sākas katru dienu ap sešiem, septiņiem vakarā, veikalos cilvēki kā skudras; svētdienās okeāna krasts pārpildīts, jo visi pastaigājas; ballītes te sākas ap diviem trijiem naktī, jo ātrāk neviens no mājas nekustās ārā; beidzās tās ap septiņiem vai astoņiem no rīta un nākošā diena tiek nogulēta siestā).

Un šeit labākais klubs esot “MILK” (vā…”Piens”, čau).

Esmu bijusi arī skolā. Ļoti sarežģīts process. Vairākas dienas šņakarējos pa lekciju sarakstiem, lai izvēlētos pareizos kursus, lai tie nepārklājas, atbilst (nosacīti) ViA, lai tie ir spāņu nevis kasteljano valodā, lai tie beigtos jūnijā, nevis jūlijā. Nu karoče. Šodien (31.janv.) gribot negribot nācās atminēties vidusskolā informātikā NEiemācīto. Jā, tagad piesaucu skolotāju I.Kažoku, kuras programmēšanas stundās klaji neko nesapratu un necentos saprast, bet paļāvos uz klasesbiedru zināšanām. Jā. Multimedia Creation Tools – šis būs (nu laikam) viens no maniem kursiem. Nekas, iemācīšos programmēt arī spāņu valodā, piece of cake.

Dzīvoklis. Jā, esmu ievākusies beidzot savā istabā. Kā jau teicu, man te ļoti patīk, jo te ir mājīgi, izcila lokācijas vieta un, protams, mani biedri, ar kuriem dzīvošu kopā. Jautrība šeit sākas no rīta, kad lipinām acis vaļā un beidzas vēlā nakts stundā, kad tiek izstrādāti dažnedažādi joki vienam pret otru. Es vēl tikai iesildos. P.S. esmu nelielā sajūsmā par iespēju vienas nakts laikā apmaldīties savā gultā.

Vājprātīgi gādīgie un foršie biedri: Andrea un Luigi (Vēl ir Francesca).

Laiks? Nu, ziniet. Te tā vidēji ir ap +10 līdz +14 grādiem. Naktīs ir ļoti auksts. Un, arī istabā nav baigā sauna. Tētis pārāk izlutinājis mani ar silto mednieku namiņu.

Pārtika. Vai, es jau teicu, ka dzīvoju kopā ar itāļiem? Un, kā zināms, viņiem PATĪK un viņi lieliski PROT gatavot ēst. Ne tikai pastu, bet arī salātus, gaļu un KAFIJU. Esmu pateikusi `pietiek` latvju krējumainajam ēdienam, taukainajām gaļām un citām tikpat ņammīgām lietām. Starp citu, šodien gribēju nopirkt krējumu, atnācu mājās un voalā – jokains biezpiens. Paldies.

P.S. Maza sajūsma par puišiem, kuri gatavo. Būs jāmācās no šiem.

 Šos gribētos nogaršot no koka. tikai netieku klāt. gaidīšu vasaru.

Vispārīgi: jā. Turpinu šo nedēļu veltīt lekciju apskatam un izvēlei, ar cerību, ka šīs nedēļas laikā būšu tikusi skaidrībā un varēšu sākt saskaņošanu. Daudz ERASMUS studentu tikai tagad ierodas, tā kā nekas pilnībā nav nokavēts. 10. februārī Erasmus Welcome Act. Tad tik varēs beidzot visus ieraudzīt.

Man te patīk, te ir forši.

Siltumu visiem un hasta luego`

BaibaVē.

22. – 25. janvāris: elpu aizraujoši pirmie soļi

Tātad, Hola, esmu klāt dzīva un vesela.

IR laiks. Ir laiks padalīties iespaidos un stāstos, lai pārītim cilvēku, kas palika mājās ir mierīgs prāts un, lai man pašam ar pēc visa šitā būtu ko palasīt sentimenta brīžos.

Svētdiena sākās ar agru cēlienu, bet pirms tās bija vājprātā laikietilpīga atlase mantām pusei gada. Tas nav iespējams, vienā koferī to visu paķert. Bet paldies visiem, kas atcerējās un pateica atā, paldies arī tiem, kas turēja labu domu. Viss bumbās, jābrauc tik ciemos.

Lidojums: gribēju tik pateikt, ka pa ceļam uz Barselonu (mans ceļš bija tāds: Rīga – Barselona, Barselona – La Coruna) mums bija DIVAS turbulences. Viena virs kalniem, otra virs ūdens. Pirmās laikā, kad pilots lika piesprādzēties, pirmo reizi skaitīju pie sevis vārdus: nu nē, tu joko, netak. Nu nē, lejā tak ir kalni! Bet neko, nieka trīs stundas un esam milzīgajā Barsas lidostā (Marta (otra trakā, kas studēs šeit) teica, ka tā esot tik liela kā Dobele). Pirmais, ko izdarījām, ar tukšiem punčiem, nogurušām rokām un smagām somām, izskrējām ārā pa durvīm, lai ievilktu gaisu SAULĒ. Bez jakām, bez ziemas zābakiem. Ir ĻABI ! Un, jā. Tā nu piecas stundas klīdām pa lielo iepirkumcentru aka lidostu. Pa ceļam uz La Corunu man blakus sēdēja īsts spāņu pāris. Lidaparātam vēl nepaceļoties paspēja jau mani izprašņāt, protams, es jau viņu mēlē nespēju pilnvērtīgi atbildēt. Bet tik un tā, jauki cilvēki. Nu tādi jau tie spāņi ir, to esmu jau sapratusi: bučojās, kad satiekas, smaida tik plaši un silti, laba vēlējumi un sveicieni veikalos. To es saucu par atvērtību, salīdzinājumā ar LV.

Ērtība: nu tā, man ir ļoti paveicies, jo Danielam (draugs no Madrides) ir draugs (zinu, ka sarežģīti izklausās) La Corunā. Tātad mani, kā princesīti savāca no lidostas, ierādīja istabu savā mājā, izrāda pilsētu un palīdz meklēt savu dzīvošanas vietu. Tā nu ar viņa palīdzību, jo visi te runā tikai un vienīgi spāniski, es šodien (24.janv.) atradu dzīvošanu. Biju skatīt trīs dzīvokļus un trešajā iemīlējos. Pats centrs, tuvu visām vajadzīgajām ielām un pieturai uz skolu. Dzīvošu kopā ar itāli Andrea un itāļu meiteni Frančesku. Jauki un jestri cilvēki pirmajam iespaidam. Padzīvošu vēl līdz janvāra beigām šeit un tad ievākšos savā istabā.

Skaistums: nu laikam neko daudz te nestāstīšu, bet ielikšu pāris attēlu, kas pateiks daudz vairāk, kā mani vārdi. Nu te IR skaisti. smaržo okeānīgs gaiss, dīķis visās pusēs, šī ir sala, tas nozīmē, ka ir traki labi!

Cilvēki: ui, te nu ir tie spāņu ritmi. Brauc ar mašīnām, kā traki. Man katru reizi vēderā iekutina, kad viņi te lavierē viens gar otru, gandrīz tā kā Indijā (šodien (25.janv.) autobuss gan autobusu brauca ar 5cm distanci viens otram garām. Viņiem pilnīgi normāli ir nekur nesteigties ejot, runājot. Laiku vispār viņi neskaita. Nevienu brīdi neiedomājas: „oj, ir jau vēls, jāmet miers.” Nē, viņi vienkārši dzīvo. Šodien pilsētu izrādīja un dauuudz dauudz pastāstīja Stefano (Erasmus students no Itālijas, viņš te ir jau nedēļu un zina tiešām daudz). Šķiet, ka mums būs labs kontakts – asprātīgs (jā, asprātīgs nevis smieklīgs), daudz ceļojis, tā kā zina daudz interesantu lietu un studē starpkultūru komunikāciju – jā, tas ir interesanti. Nu ja, ir forši.

Eksotika: ak, jā. Tās gliemenes tomēr ir diezgan garšīgas. Vēl tikai astoņkājis jānogaršo. Bet ar to gan nesteigšos.

Skola: nu tā, te ir daudz fakultāšu (ļoti daudz), katra savā vietā. Labi, ka ir speciāls buss. Biju skolā jau pirmdien, lai pasveicinātu visus no Latvijas. Lekcijas sākas 30. janvārī un man ir mēnesis laika, lai nofinalizētu savu kursu izvēli. Pirmo nedēļu iešu uz visām lekcijām, man šķiet, lai saprastu, kas, kur notiek. Satiku vienu puisi, kurš ir beidzis šo te fakultāti (Audiovizuālā komunikācija) un viņš teicās, ka varot man palīdzēt ar izvēli. Lai notiek. Nevaru sagaidīt.

Viss pārējais: viņi šeit uzticās cilvēkiem ļoti daudz reižu vairāk, kā noslēgtajā Latvijā. Ar to sastopos gan veikalos, kafejnīcās. Visādas nianses, kurā latvietis jau sen būtu nospēris kaut ko vai apēdis par daudz. Un vēl – viņi šeit ēēēd ļoti daudz! Tas ir process. Salāti, zupa, otrais, tad kafija un kūka. Un tās porcijas ne jau tās mazākās. Sasodīts, es jau domāju, ka te tikai zivis un augļus ēd, bet tas laikam tikai vasarā (lai gan man jau šī ir vasara, vakar te bija aptuveni +18 grādi saulē).

Mācos daudz spāņu vārdu, mācu citiem daudz angļu vārdu. #labidarits

Hasta luego, amigos.

Baiba.

Būs citādāk

Es gribētu teikt, ka vakar noķēru to īsto sentimentu un to saprašan`, ka pēc nedēļas jau sēdēšu citā vietā, klausīšos citā valodā, mācīšos iepazīt citu temperamentu, uzvedību un domāšanu. Jā, es to gribu, ļoti. Tikai – ja mamma visu laiku, saka, ka esmu dulla un, kāpēc nebaidos, tagad varu teikt, ka varbūt dulla esmu, jā, bet baidos.

Bet tās nav bīstamās bailes (nu zināt, ka tāpat, kā smiekli, padomi un meli – tie ir atšķirīgi), jā, tātad ir tās patīkamās bailes: kā būs, ko gaidīt, kam gatavoties. dod tik šurp. izrauties no komforta zonas, pārraut nebeidzamo rutīnu, kura jau kļuvusi par ierasto, pierasto, protams, patīkamo.

Vakar apciemojām gan radus Alojā, gan tik ļoti sen nesatiktos Limbažos. Tik milzīgs prieks. Biju palaidusies un ikdienas steiga izrāvusi iespējas apciemot, bet beidzot tas izdevās – un visiem kopā. Smaids pa visu seju. Siltums pa visu sirdi. Vecais tētis ar pateica tik zīmīgu frāzi uz atvadām, kas iekustināja kaut kādu stīdziņu sirdī.

Ir arī progress: man ir Beatrise (studente Spānijā, kura būs mans palīgs sākumā), man ir pāris piedāvājumi dzīvošanai, man ir grāmata “SPāņu valoda trīs mēnešos”, man ir jauna TOP dziesma:

Final Countdown

Parakstīju līgumu. Vakardien jau.  Šodien saņēmu. Oriģinālu.

Ko Tas nozīmē.? – gandrīz neko, tikai to, ka ir laiks sākt domāt par valodu, dzīves vietu,  studiju kursiem un vēl mazliet par daudz  citām lietām.

[Laurai noteikti šobrīd, redzot foto, tauriņi puncī pamodās.]

Jā. Šis blogs tapa tālajā 2010 gadā (kā skatos pēc pirmā ieraksta).
Jau otro dienu pilnveidoju to un sāku veidot savu platformu, kurā dalīšos ar piedzīvojumiem un citiem labiem stāstiem Erasmus studiju laikā un ne tikai.

Jo, kā mēs visi zinām:  “ātrāk sāksi, ātrāk sāksi“.

Vispār ir jūtams tāds, kā sentiments, jo ir sācies The Final Countdown.

Bet par to visu … lēnām. Pakāpeniski.

Bē.